jā, principā piekrītu. un, manuprāt, ļoti svarīgi atcerēties arī to ego "nožēlojamības" slazdu, kur tiek pārspīlēts sevis nesvarīgums, tādējādi ļaujot sev neparūpēties par sevi un atkal ciest. kur kosmoss dod to vajadzīgo deviņi tūkstoši deviņdesmit deviņi, bet ego to šņukstēdams grūž projām, nē, nē, ko tad es, kam tad man, neko man nevajag. vajag gan, visiem kaut ko vajag un gribas, un tas tā vienkārši ir - gan svarīgi, gan nesvarīgi, ne svarīgi, ne nesvarīgi, vienkārši dzīves fakts.