Vakardiena bija dīvaina. Es satiku Birmingemas vīrieti un pārējos tā laika draugus, bija pagājuši trīs gadi kopš pēdējo reizi tikāmies.
I feel
like
...
I'm done with illusions. Protams, ne jau pavisam done, bet man šķiet es esmu uzšķērdusi veselu čupu ilūziju, un viņas ir nogrimušas ezera dibenā un tur pujī.
Es novēroju, ka es interakcijās ar cilvēkiem esmu palikusi mazāka narcise un lielāka sīkrunātāja. Es esmu tas cilvēks, kurš negribot uzjundīt emocijas, runā par niekiem, tātad neko. Un es negribu uzjundīt emocijas, jo es ļoti ērti esmu iekārtojusies savā vientuļnieces dzīvē. Man neko vairāk nevajaga, let's call it quits baby. I feel far removed from all my feeble attempts, and I am now actually basically very rather indeed quite not too bad.
Mēs visi kopā pavadījām astoņas stundas, klīstot pa Londonu, ejot no vietas uz vietu, runājot un vazājoties. Un sajūta ar cilvēkiem ir tāda: man viņus ir ļoti žēl, es viņus apbrīnoju, man pret viņiem ir maigs, silts mīļums, es gibu viņus iepriecināt, bet pirkstus nost no manis. Jūs nemūžam mani nepazīsiet, jūs man mēģināt uzdot jautājumu, un es bez emocijām pastāstīšu par saviem dzīves objektiem, vietām, situācijām un tamlīdzīgām laicīgām detaļām, bēt mēs tikai esam tādi 1984 pabērni. Patiesība netiks apspriesta, un ja arī tā uz mirkli aizsvilsies uz mēles, nu un tad, a ko, tas būs nožēlojami. Ja tu guli, tad guli, nav svarīgi, cik reizes tu nakts vidū pamosties, lai aizietu uz toleti. Ja tu tā domā, ka ir nakts un tu domā ka jāguļ, tad guli vesels.
Ir tik smagi, kad dzīvē ir pagājis laiks, un nekas neko nenozīmē. It kā cilvēki tiecas viens pie otra, bet nezina kā un ir remdeni. Tikai mehāniska pārvietošanās no punkta uz punktu, izlikšanās, ka kaut kādi svešinieki ir tavi cilvēki. Varbūt es neesmu spējīga uz saviem cilvēkiem, un man nevajaga. Bet, ko es muļķīte te runāju. Es tagad atceros, ka nu ja, es neesmu spējīga, un es ļoti ērti esmu iekārtojusies savā vientuļnieces dzīvē. Un patiesi, patiesi, šeit ir tik labi. Mīļie, kordiālie cilvēki, kas nezinu kādu iemeslu pēc jebkad uzmeklē manu kompāniju, es jums varu dot naudu un laiku, es būšu jūsu mamma un kalpone, bet nekā cita man nava. Ak, cik jēli, cik banāli, cik muļķīgi, cik konfliktējoši. Bet patiesi, patiesi, manā dziļākajā sirds punktā, man nav emociju, man nav nolūku, ir tikai ārpuslaika un ārpustelpas klusums. Un viss, kas notiek man apkārt, es to jau zinu un gatavojos, pirms tas notiek. Viss, kas atliek, tikai sašķirot pa kastītēm: sāpes, prieks, pieķeršanās, uzvara, izaicinājums, interesanti, neinteresanti, apātija, brīnums, monotonija, pārsteigums.
*
Dažreiz es jūtos, kā noregulēju frekvenci. Lai arī regulēšanas procesā, uzrodas visdažādākās interferences, es zinu, kas ir mana māju frekvence.
I feel
like
...
I'm done with illusions. Protams, ne jau pavisam done, bet man šķiet es esmu uzšķērdusi veselu čupu ilūziju, un viņas ir nogrimušas ezera dibenā un tur pujī.
Es novēroju, ka es interakcijās ar cilvēkiem esmu palikusi mazāka narcise un lielāka sīkrunātāja. Es esmu tas cilvēks, kurš negribot uzjundīt emocijas, runā par niekiem, tātad neko. Un es negribu uzjundīt emocijas, jo es ļoti ērti esmu iekārtojusies savā vientuļnieces dzīvē. Man neko vairāk nevajaga, let's call it quits baby. I feel far removed from all my feeble attempts, and I am now actually basically very rather indeed quite not too bad.
Mēs visi kopā pavadījām astoņas stundas, klīstot pa Londonu, ejot no vietas uz vietu, runājot un vazājoties. Un sajūta ar cilvēkiem ir tāda: man viņus ir ļoti žēl, es viņus apbrīnoju, man pret viņiem ir maigs, silts mīļums, es gibu viņus iepriecināt, bet pirkstus nost no manis. Jūs nemūžam mani nepazīsiet, jūs man mēģināt uzdot jautājumu, un es bez emocijām pastāstīšu par saviem dzīves objektiem, vietām, situācijām un tamlīdzīgām laicīgām detaļām, bēt mēs tikai esam tādi 1984 pabērni. Patiesība netiks apspriesta, un ja arī tā uz mirkli aizsvilsies uz mēles, nu un tad, a ko, tas būs nožēlojami. Ja tu guli, tad guli, nav svarīgi, cik reizes tu nakts vidū pamosties, lai aizietu uz toleti. Ja tu tā domā, ka ir nakts un tu domā ka jāguļ, tad guli vesels.
Ir tik smagi, kad dzīvē ir pagājis laiks, un nekas neko nenozīmē. It kā cilvēki tiecas viens pie otra, bet nezina kā un ir remdeni. Tikai mehāniska pārvietošanās no punkta uz punktu, izlikšanās, ka kaut kādi svešinieki ir tavi cilvēki. Varbūt es neesmu spējīga uz saviem cilvēkiem, un man nevajaga. Bet, ko es muļķīte te runāju. Es tagad atceros, ka nu ja, es neesmu spējīga, un es ļoti ērti esmu iekārtojusies savā vientuļnieces dzīvē. Un patiesi, patiesi, šeit ir tik labi. Mīļie, kordiālie cilvēki, kas nezinu kādu iemeslu pēc jebkad uzmeklē manu kompāniju, es jums varu dot naudu un laiku, es būšu jūsu mamma un kalpone, bet nekā cita man nava. Ak, cik jēli, cik banāli, cik muļķīgi, cik konfliktējoši. Bet patiesi, patiesi, manā dziļākajā sirds punktā, man nav emociju, man nav nolūku, ir tikai ārpuslaika un ārpustelpas klusums. Un viss, kas notiek man apkārt, es to jau zinu un gatavojos, pirms tas notiek. Viss, kas atliek, tikai sašķirot pa kastītēm: sāpes, prieks, pieķeršanās, uzvara, izaicinājums, interesanti, neinteresanti, apātija, brīnums, monotonija, pārsteigums.
*
Dažreiz es jūtos, kā noregulēju frekvenci. Lai arī regulēšanas procesā, uzrodas visdažādākās interferences, es zinu, kas ir mana māju frekvence.
teikt