jā, lieliski pateikts par fokusēšanos - tā ir, tāpēc ir tie momenti, kad tas fokuss pamazām skaidrojas un tu redzi sākumā tikai aprises vien, bet tad - vienu-otru-trešo tēlu, arvien konkrētāk un īstāk, arvien tuvāk, bet tad tas ir jāpārstāj, jo nu jau viss ir kļuvis gandrīz caurspīdīgs. tas man kkādā ziņā ļoti atgādina arī nomodu - ka tu vari lietās iegrimt dziļāk, bet līdz kādai robežai, jo ir jāturpina naratīvs un viss redzētais ir jāietver naratīvā. tas, kas paliek ārpusē diemžēl pazūd.