But i'm not depressed about it. I'm more lolsing about it. Jo es tik ļoti jau kopš mazotnes esmu vēlējusies just kaut ko pārdabisku, but I can't get no satisfaction.

Es jūtos tā, ka ir parastais dzīves līmenis, kurš ir ok un pat lielisks, bet tas mani šausmīgi garlaiko, un no tā arī rodas sajūta, ka viss ir tukšs. Jo šķiet, ka nepietiek ar to meaning, kas ir lietām in-themselves. I want higher meaning! But I do not experience that there is higher meaning, and that makes me sad and incredulous. But not like depressed sad, jo es tikuntā novērtēju dzīvi un mani mēreni aizrauj lietas. I just want more more more. I want grand and magnificent and magical and exhilarating and ideal and awesome and divine!

Un anyways, es pēdējā laikā esmu ļoti conscious par to, ko te rakstu. Jo nav tā, ka mana ciba ir mana un par citiem pofig. Mani teiksim nomāc ja citi runā apātiskas lietas, tāpēc es negribu pret citiem to ko es negribu pret sevi. Un mani pašu nomāc, kad es saku apātiskas lietas. Jo es dziļi sirdī (lai arī viņa ir tukša) zinu, ka apātija ir neziņas radīta ilūzija. Man ir ļoti žel, kad citi saka apātiskas lietas, un es objektīvi zinu, ka eksistence nav apātiska.

What I'm trying to say is - I'm not depressed, I'm impatient, I know the truth, but I cannot wait to feel it, un es negribu pieprasīt lietas, kas man nepienākas pagaidām, līdz kurām es neesmu izaugusi, bet mans iekšējais bērns tikmēr skumīgi skatās uz citiem, kam tās lietas ir. But that is all fine, because everything is fine, I know it.

No terapijas es ieguvu visu, ko varēju iegūt, and I'm its biggest fan.

Es neceru, ka manis uzrakstītais will make sense to anyone but me. It's like a paradoxical mixture of feelings and thoughts that is painfully slowly progressing, it feels wrong and right at the same time, and it is what it is.