shkjiet visa pasaule ir sadaliita maacekljos un skolotaajos, un liidz ko tu domaa ka esi sokolotaajs izraadaas tu esi maaceklis, un liidz ko tu domaa ka esi maaceklis izraadaas tu esi skolotaajs, un taa pa rinkji atkal un atkal un atkal

es dziivoju tikai deelj taas sajuutas, kas rodas, ka kaads tevi apskaidro. un aiz ticiibas, ka es nekad nebuushu tik apskaidrota, lai mani nevareetu apskaidrot veel taalaak. un ar katru apskaidroshanu es kljuustu pazemiigaaka un pacelta augstaak, un tas juutas iipashi

un ja apskaidroshana ir patiesa, tad ar to nekas nesameerojas. taa nav kaa izlasiita graamata, kas bija interesants briidis, kas nu ir pagaajis. iista apskaidroshana paarraksta tagadni, pagaatni un naakotni reizee, un taa pacelj tevi uz saviem spaarniem un tu lido augstaak un redzi vairaak un juuties iipashi

un cilveeki, kas tev ir speejiigi taadu apskaidroshanu dot ir kaa zibens shkjeeliens bliivaa, melnaa tumsaa. taadi cilveeki tieshaam ir kaa vissaldaakaa atmoshanaas. gandriiz kaa tu pamosties riitaa esot patiesi laimiigs, ka tu esi pamodies, ka ir riits, ka tu esi dziivs un ka tu esi iekshaa pasaulee, un ka tu redzi pasauli, jo esi pamodies gaishaa, skaistaa, dzidraa riitaa un viss ir patiesi iipashs

man biezhi shkjiet, ka cilveeki nemaz nav pie pilnas apzinjas, kad taads speeks naak caur vinjiem. cilveeki tieshaam ir portaali uz dievu. niciniet cilveekus cik gribat, bet taa ir juusu vieniigaa iespeeja skatiit dievu vaigaa, kameer atrodaties uz shiis zemes pashi savos kjermenjos.

tas, kas mani tik akuuti saviljnjo ir lidojums paari saapeem. taada dievishkja spiitiiba, kas vairs nav spiitiiba jo ir dievishkja, un taapeec ka taa ir dievishkja taa kljuust vienkaarshi par gaismu, un par visvieglaako, elegantaako, graciozaako mieru. gaisma paari saapeem, cauri saapeem, no saapeem, miers veetras acii. ko taadu redzot, piedziivojot, tu pats kljuusti neievainojams un aarpus laika. tu esi pacelts uz spaarniem, tu redzi saapes lejaa un gaismu debesiis, un tev vajag atljaut lai tevi nes augshaa. nesaki neko taadu lai kristu,neskaties atpakalj un nestiiveejies pretii spaarniem kas tevi nes

*

peedeejaa laikaa es mazliet izmisiigi meegjinu atrast katraa situaacijaa patiesiibu, ko pateikt. pashreiz man tas sanaak minimaali un gauzhi nemaakuliigi, varbuut, un vispaar ne vienmeer, gandriiz nesanaak. bet vispaar, jo man ir konflikts. es nedomaaju, ka nav taada vieta uz pasaules, kuraa cilveeks atrodoties, nevareetu pateikt ko patiesu. bet dazhreiz liidz biezhi, ja man nav nekaa patiesa ko teikt, man uzreiz gribas secinaat, ka es atrodos pavisam nepareizaa vietaa, ka man vajag iet prom ar steigu. kameer no otras puses es gribu ticeet, ka visas vietas var buut un ir pareizas, it sevishkji taada vieta, kur es atrodos. tad es naakamais, ko secinu, ir ka es pietiekami nezinu par sevi, vietu un cilveekiem shajaa vietaa ar mani, lai vareetu pateikt patiesas lietas.

dazhreiz atrodoties vietaa un situaacijaa es juutos, kaa manii ir dazhaadas patiesiibas, kas grib verbalizeeties, bet es taas aizturu, nedodu, un galeeji taas nododu, jo nespeeju atrast veidu kaa taas atpestiit no sevis kaa cietuma. un shaadi es nododu vietu kuraa esmu, cilveekus kas ir tajaa vietaa, un iespeejams visu pasauli. taa it kaa es buutu durvis, portaals no vienas dimensijas uz otru - sho pasauli, un taa it kaa es pati staaveetu priekshaa patiesiibai un nelaistu to aaraa - iekshaa shajaa pasaulee. bet es tur nestaavu ar ljaunu noluuku. tas mani padara tik izmisushu, jo es gribu dariit labi ar adekvaatu manieri un pat meistariibu, bet es tieshaam nezinu kaa paiet malaa, neaizejot prom, un kaadas tehnikas es neesmu iemaaciijusies.