starp citu, mani kaut kad 'veda' pie psihiķa, laikam 16 gados, jo vecākiem šķita, ka esmu pārāk skumjš un šajās skumjās ekspresīvs. psihiķe tante kaut ko parunājās, es viņai izstāstīju savu dzīves koncepciju, un tad viņa vecākiem teica, ka ar zēnu viss kārtībā, varbūt vecākiem pašiem kaut ko vajag. kopš tā laika es sapratu, ka psihnozares ir big joke, ko vēlākās filozofijas un vēstures vispār studijas nemazināja, tieši otrādi (es lielāku meta-joku un sofistiku par psihoanalīzi vispār neesmu dzirdējis), kad esi redzējis noteiktas "terapeitiskās" speciālistu *sevišķi dvēseles speciālistu lol( disciplīnas pamatus, izdarītas izvēles, nošķīrumus un pamatpieņēmumus, tad jebkāda ticamība dabiski atkrīt, viņus vairs nav iespējams uztvert nopietni. fascinē, kā dzīve man visu laiku apstiprina to, ko es jau esmu uzminējis vai jau zinājis, nojautis, pareģojis agrās dienās. vienīgais psih- kungs, ko laika gaitā esmu atzinis, ir Jungs. lai gan, protams, tur ir problēma, kā jau visos redukcionistiskos skaidrojumos (piemēram, mītu psiholoģizēšana, pēc mehānisma tas diez ko neatšķiras no, piem, mītu evolucionārā skaidrojuma etc)