Man šķiet Rudzītis izsakās vienkāršoti un visam klāt ir pamatīgs seksisma un mizogīnijas piesitiens, viņš nepiemin, ka viņa izdomātajam modelim ir izņēmumi, bet tomēr viņa intervijās vienmēr ir kaut kāds taisnības grauds. Es arī lasot to interviju atradu daudz ko vērtīgu, sevišķi par to kā viņš analizēja Raiņa un Aspazijas ģimenes koku. Man patika tā daļa, kurā viņš teica, ka spēcīga trauma ģimenēs lika viņiem stāvēt vienam ar otru pret mugurām un pie sevis risināt savu pagātni, nevis saplūst kopā veselīgās partnerattiecībās tagadnē un radīt bērnus. Man bieži intuitīvi ir šķitis, ka cilvēki, kas ir piedzīvojuši traumatisku bērnību, mēdz teikt, ka nevēlas bērnus, jo nav gatavi par tiem rūpēties un nodrošināt labus apstākļus, jo paši būtībā vēl ir bērni tajā, ka izdzīvo savu traumu un partnerī meklē māti vai tēvu, kas dos iztrūkušo mīlestību, palīdzinās atrisināt kaut ko sevī. Viņi nav gatavi to mīlestību dot, jo nav internalizējuši no citiem.

Bet es gribētu, lai viņš vairāk izsakās par vīriešiem un skaidro visu padziļinātāk, jo tas, ka tēvs pametot ģimeni rada meitai sajūtu, ka viņa nav skaista, ir tik virspusēja un seksistiska analīze, tāda situācija jebkuram bērnam, vai meitenei vai zēnam, rada drīzāk visādas nedrošības un vainas izjūtas, kas ir daudz komplicētākas.

Bet savā ziņā man arī šķiet, ka pasaule ir aizgājusi sliktā balansā ar kapitālismu un pārsvarā vīrišķīgajām vērtībām - nauda, karjera, agresija, sāncensība. Tāpēc ir žēl, ka daudzas sievietes domā, ka viņām ir jānoliedz sava būtība (un es neticu, ka nav atšķirību starp dzimumiem, lai arī ir izņēmumi) vai jālīdzinās vīriešiem, lai būtu veiksmīgas šajā sabiedrībā, un ka ar viņām kaut kas nav kārtībā vai viņas ir sliktas feministes, ja viņas šajā sistēmā jūtas nepiepildītas, vēlas ģimeni un harmoniskas attiecības ar apkārtējajiem, nevis karjeru.