shajaas dienaas manaa eksistencee katru dienu ir viens concise centrs. seedeet darbaa pie lielaa galda, skatiities aaraa pa logu uz ielu stuuri un dzert decaf soy latte. it's my beautiful love joy, manas dziives kulminaacija, triumfs. labi ikdienaa ir arii citas lietas, kas nav sliktas, teiksim likties uz spilvena, skatiities taalumaa, skraidiit, sasmarzhot pasauli, klaudzinaat kurpes pret asfaltu, skatiities aciis, pirkt luupukraasas un visa eksistence kopumaa. bet es tieshaam dziivee neizjuutu personiskaaku laimi, kaa seezhot ar plastmasas kruuziiti pie liela galda, dzerot sho ruugti kreemiigo viru. taas pat ir tikai reaali dazhas minuutes, jo es esmu negausiiga un dzeru lieliem malkiem. kaa jau es vairaakas reizes ieprieksh shajaa blogaa esmu rakstiijusi, man pa celjam no maajaam uz darbu ir vismaz 10 kafejniicas no kuraam izveeleeties, no kuraam es visbiezhaak eju uz 3 vai 4 no taam. taa tieshama ir ljoti svariiga manas dziives dalja. baristas tajaas nezina, bet es vinjas dzilji cienu un miilu. dazhreiz es sevi nosodu par to cik aloof es izturos pret shiem iipashajiem cilveekiem, tikai rets smaids, knaps acu kontakts, neviens joks. lai arii dazhreiz es uz vinjaam/vinjiem sadusmojos, ja vinji manu kafiju uztaisa neveeriigi (paaraak daudz putas, paaraak shkjidra, paaraak vaaja), es to piedodu, protams, jo dziive mums visiem ir gruuta. bet vispaar, es shodien izdomaaju, ka pietiek - man darbam pretiim tieshi ir kafejniica, kur es eju visretaak, bet tur es gribu iet visvairaak. pirmkaart, jo tur ir vislabaakaa kafija, un otrkaart, jo tur straadaa visizskatiigaakie baristas. man laikam peec kaartas ir bijis crush uz vismaz 3 baristaam tajaa kafejniicaa, un biezhi es tur neeju tikai taapeec, ka man ir bail no vinju skaistajaam sejaam. bet shodien es izdomaaju, ka lai arii ir pagaajushi vairaaki gadi man tur neejot, es tagad atsaakshu tur iet. jo ja darba dienas viduu man buus iespeeja tikt pie ideaalas decaf soy lates, tas tikai uzlabos manu dziivi un paraadiis manam praatam, ka es sevi tomeer miilu un man ruup mana emocionaalaa labklaajiiba. shodien es jau biju nopirkt kafiju, un shodien tur straadaaja viens no izskatiigajiem baristaam. man tikai mazliet triiceeja rokas, jo vinjsh varbuut ir tikai topa treshajaa vietaa. anyways, vinjam ir draudzene, un es vinjus dazhreiz agri no riitiem redzu turot rocinjas, kopaa dzerot kafiju un piipeejot, pirms veel kafejniica ir atveerta.

***

veel es peedeejaa laikaa saaku aptvert to nevaldaami kaitinosho paataru, ko papagailjo visi zen cilveeki. kad vinji komandee un saka - [maniem vaardiem] if you listen to my voice, can you tell where does my voice end and your hearing starts? can you draw a line between what i'm saying and what you're hearing? the words you hear in your head when they get there - do they belong to me or you? there are no borders or lines in nature, in the world, no separateness, everything is fluidly connected, it only appears separate, but in experience, whatever you perceive and feel you are connected to. and thus everything is connected the same way. there is just homogeneous suchness, that appears as separate objects. if you halt your mind thoughts, if you don't dress your experience into words, you cannot possibly point to any lines of separation.

es veel aizvien biezhi atceros to pieredzi, kas man bija metro. un tagad es biezhi piedziivoju, ko liidziigu, bet tikai veelaizvien no sava body-mind perspektiivas. toreiz metro vilcienaa, es uz kaadu minuuti pazaudeeju sevis-sajuutu. tas saakaas ar to, kaa es veeroju, kaa meitene man pretii kraasoja luupas, tajaa briidii bija sajuuta, ka it kaa telpa starp mums izzuud, vai driizaak savelkas cieshi kopaa, nezaudeejot dimensijas. lai arii es redzu, ka vinja man ir pretii, vinja shkjita tik tuvu, it kaa man tieshi priekshaa sejai, bet tas ir tikai saliidzinaajums, lai aprakstiitu taa shasumiigaa 'tuvuma' sajuutu. taads tuvums, ka shkjiet, ka es esmu taa meitene, bet tajaa pashaa laikaa nav vairs 'es' sajuuta, taapeec gruuti aprakstiit. it kaa es redzu taapat, bet laiktelpas sajuuta ir pavisam cita. tad taa mana sajuuta kljuva intensiivaaka, un man acis sliideeja paari metro vagonam, cilveekiem, un griidai, stienjiem un reklaamaam, un viss shkjita kaa MANS bez 'es', bez centra. nu tas ir totaali paradoksaali, to nevar ar vaardiem aprakstiit. bet sajuuta, kas ir ljoti 'tuva', eksistenciaali intiima, taa it kaa nav kur atkaapties vai kur aiziet, you are in the midst and the midst is everything. taja pashaa laikaa, tajaa esiibaa virmoja ljoti speeciiga vitalitaates, pietiekamiibas sajuuta. 'es' jutos totaali, absoluuti varena, jo taa kaa es uz to briidi biju Viss, tad vienkaarshi bija sajuuta, ka nekas nav apsleepts vai biistams. bet visshokeejoshaakaa sajuuta tajaa briidii bija, ka shaads gljuciigs staavoklis man shkjita preciiziem apziimeetaajiem - prasts, vienkaarshs, vecs, paziistams, elementaars, basic. taa it kaa mans body-mind 'es' ir nostiepta gumija, un tajaa briidii kaads to gumiju palaida valjaa, un iestaajaas absoluuts atslaabums un eertums. taa it kaa novilkt apspiileetas neertas dreebes. shii sajuuta mazliet atgriezhas ljoti fokuseeti sarunaajoties ar cilveekiem, izzuud separateness.

un es peedeejaa laikaa par to domaaju taadaa sakaraa, ka eksistence, shii iluuzijas uztureeshana shkjiet kaa taada gumijas stiepshana. dievinj, don't get me wrong - it's swell and gas, bet jaa.. mani pavada sajuuta, ka uztureet iluuziju par tiem miljardiem objektu, un darbiibu, kas visi shkjiet separate, tas ir smiekliigi aarkaarteeji, un cik gan nenormaali daudz kaut kaadas mistiskaas energjijas tas panjem.

taados briizhos, es no vienas puses esmu pateiciiga, ka man ir iespeeja stiept gumiju, kas ir mana eksistence un dziive. jo lai arii tas non-dual staavoklis, kur es esmu homogeens Viss ir atslaabinoshs un sveetiigs, there is a twisted, exciting, extatic even, pleasure in being separate, having this phenomenal plethora of objects (like decaf soy latte) to experience.