well.. visas manas bailes paarsvaraa ir ar vienu teemu - bail uzmaakties cilveekiem, kas man patiik. vienam mazam piemeeram, man jau vairaakus meeneshus ir bail priekshniekam piedaavaat nopirkt kafiju (pretii darbam ir kafejniica, un vinjsh biezhi man peerk kafiju, un vinjsh ir forshs priekshnieks taapeec es gribu vinjam nopirkt kafiju, un varbuut kaadu cepumu), jo es negribu vinjam uzbaazties + man ir bail tur iet pirkt kafiju, jo tur straadaa viens zeens, kurhs ir smuks, un es negribu vinjam uzbaazties arii.

es domaaju, ka shiis bailes ir paarspiileetas, jo piedaavaat cilveekam nopirkt kafiju ir normaali + pirkt kafiju no patiikama cilveeka vajadzeetu buut patiikami.

bailju ceelonis ir protams beerniiba. man ir ljoti temperamentaala mamma, kas beerniibaa gandriiz vienmeer, kad es meegjinaaju ar vinju runaat vai kaut ko gribeeju, vai vienkaarshi kaut ko dariiju uz mani kliedza, vai nopeera. lai arii es mammu miileeju, es laikam iemaaciijos, ka veids kaa izraadiit miilestiibu ir neuzbaazties.

so tagad, jebkad kad man gribas cilveekiem, kas man patiik izraadiit uzmaniibu, mani paarnjem paarspiileetas bailes un emocionaals diskomforts, jo no vienas puses es vinjiem negribu uzbaazties, bet no otras puses es shausmiigi gribu kaut ko vinjiem izdariit. parasti es izveelos norobezhoties, un ciest pie sevis, kas man neljauj normaali dziivot, un izdariit produktiivas izveeles. es to nespeeju atrisinaat jau ilgi, un deelj taa esmu palaidusi garaam labaakos savas dziives gadus izoleejoties no cilveekiem. :)