veelarvien rotaljaajos (skumji) ar domu, ka vajadzeetu meegjinaat iet uz terapiju. lai arii es iedomiigi un spiitiigi uzskatu, ka paziistu savu apzinju un zemapzinju, taa vienkaarshi nevar buut, jo kaapeec tad ik pa laikam es juutos emocionaali piekauta, iegruuzta graavii un izmirkusi dubljos vai varbuut asiniis.

es vienreiz biju pie psihoterapeites, kad man bija 16 gadi. mamma mani izmeta no maajaam, es paarvaacos pie vecmaaminjas, un vecmaaminja redzot, ka es esmu depresiivs reegs, mani laipni un zheeliigi meegjinaaja pierunaat samekleet paliidziibu. toreiz mani tas shausmiigi aizvainoja, jo noziimeeja, ka es esmu dabuujusi divnieku at hiding my damage and my feelings. es toreiz iisti nesapratu, kas ar mani nav kaartiibaa, tikai zinaaju, ka kaut kas manii ir ljoti nepareizi, jo es juutos ljoti skumja un bezceriiga un kaa anti-person. dazhreiz man bija gruuti aiziet uz skolu, un esot skolaa, es dazhreiz vienkaarshi gaaju uz toleteem, lai iesleegusies kabiinee tumshaam aciim skatiitos uz sienu vai podu vai uz savaam rokaam un smagi elpotu. kad biju pierakstiita pie terapeites un liidz viziitei bija dazhas dienas, es visu laiku anxiously meegjinaaju izdomaat, ko man vinjai teikt, jo vinjai tachu jaazina, ko es no vinjas gribu un es nedriikstu teereet vinjas laiku vienkaarshi neko nesakot. labaakais, ko es vareeju izdomaat ir pateikt, ka man skolaa nav neviena drauga un es juutos ljoti viena. to pasakot man palika karsti, sazhnjaudzaas kakls un saaka birt smagas, karstas asaras. atlikusho laiku es vienkaarshi atbildeeju uz vinjas jautaajumiem par mammu un gjimeni, un vinja shkjita neieintereseeta un vinjai bija peleeks kostiims un vinja teica, ka grib parunaat ar mammu un mani kopaa, kas man shkjita neiespeejami un radikaali un es nesapratu, kaapeec vinja grib runaat ar mammu, jo es esmu taa kas juutaas skumji, nodeveeja. es vecmaaminjai pateicu, ka negribu pie taas terapeites vairs iet.

tad vecmaaminja, miiljaa sirsninja, samekleeja citu terapeiti Gailjezera beernu nodaljaa. es atceros, kaa pavasarii braucu ar 21. ikarusu uz Gailjezeru, pleijerii klausoties Nirvanu, it iipashi uz repeat In Bloom, kameer aaraa ziedeeja koki un kruumi un pukjes un man tas viss riebaas. es sev riebos un es jutos kaa sodreeji un man bija pelnu garsha mutee par manu dziivi.

pie otras terapeites es biju kaadas dazhas, varbuut triis reizes. vinja bija taada veca, apaljiiga tantiite, kurai bija viirishkjiigas dreebes, iisi sirmi mati ar cholku un kura diivaini smarzhoja. es atceros, ka vinjai bija forshs ofiss, ar lieliem logiem un aiz tiem veejaa un saulee shuupojaas koki, kameer man atkal karsti saaka birt asaras un zhnjaudzaas elpa. es vienkaarshi sapratu, ka lai arii es vienkaarshi atstaastu kaut kaadu peec maniem priekshstatiem parastu gjimenes dinamiku, es to nevaru normaali pastaastiit neriistoties punjkjos un asaraas, un man par to bija kauns.

konkreeti neatceros kaapeec beidzu pie vinjas iet, visticamaak deelj taa, ka es no muusu sarunaam nejutos labaak. driizaak es sevi atklaaju kaa veel sabojaataaku, nekaa pirms tam nojautu. otrs iemesls laikam arii bija nauda, jo viena sesija bija 7 lati un manai vecmaamainjai taa bija liela nauda, jo vinja maksaaja no savas pensijas. es atceros, ka uz peedeejo sesiju ierados ar maisinju, kuraa bija varbuut 3-4 lati un paareejaa nauda santiimos, it sevishkji vien- un divsantiimniekos. un tad kad terapeite sesijas beigaas to naudu ilgi skaitiija, atklaajaas, ka man pietruuka kaadi divdesmit santiimi, un man par to bija ljoti liels kauns, un es teicu, ka vinjai atnesiishu naakamreiz obligaati. bet peec tam es jutos tik vaaja, skumja, nokauneejusies, un bezceriiga, ka es nespeeju tur atgriezties. terapeite man vairaakas reizes zvaniija uz manu mobiilo telefonu, vienreiz es paceelu un teicu ka nevaru runaat bet peec tam vairs neceelu un sleepu telefonu zem spilvena, un kad maasas prasiija, kas man zvana, es teicu ka neviens.