ir dienas, kad es juutos kaa emocionaali buutu tikko atgriezusies no meeneshiem ilga bagaatinosha, biistama, aizraujosha, dramatiska, neaprakstaama celjojuma. un tad es izjuutu skaudru kontrastu attopoties tajaa pashaa dziivee, ko dziivoju jau vairaakus gadus. mani paarnjem pretiiguma, izmisuma un bezceriibas vilnis, es nevariigi gulju izskalota krastaa un ljauju shim paarestiibas vilnim mani viljinaat un traumeet. es nespeeju aptvert, kaa sho emocionaalo celjojumu, kursh ir ildzis meeneshus, bet reaali tikai varbuut dienu vai dazhas stundas, iestuukjeet manaa shaurajaa eksistences ontologjijaa. kaa es atkal varu iziet uz ielas, iet uz darbu, ar visu pieredzeeto. kaapeec es to nevaru panjemt liidzi, vai veel labaak tajaa palikt un tur dziivot? tas ir taads izmisums, kaa beerniibaa veel ticot, ka sapnji var iekljuut realitaatee, pamostoties nespeet panjemt no sapnja neko liidzi.

es juutos, kaa katru dienu man ir jaaieliek sevi ruupiigi skapii, kameer cita es iet staigaat pa stikliem taalaak un taalaak projaam no. un mani paarnjem pretiigums un izmisums un bezceriiba, apzinoties, ka tas viss ir vajadziigs, obligaati un ar miilestiibu.

un mani paarnjem sashutums tajaa pashaa laikaa, redzot un juutot, cik plososhi mistiska ir esiibas izejviela. lai kur es veertos, begaliigs okeaans perfektas, mirdzoshas matemaatikas.