veelaizvien viena no manaam miiljaakajaam lietaam vispaar dizivee ir dzeerumaa vazaaties pa ielaam vakaraa vai naktii, vienai. viss ir blurry un akuuts un man sirds veljaas aumaljaam aaraa, un i feel rythmed and bouncy and down with this shiz, un es tad juutu eksistences esenci, jo es esmu taas very portal.

senaak man bija sajuuta, ka es gaistu un, un izpleenu un no manis pluust aaraa siltais dziiviibas eeteris, liidz es palieku auksta un neitraala un caura, burtiski vienkaarshi sapluustu ar trotuaari un lietuu piloshiem zariem. jebkad, kad izjuutu truukumu vai skumjas vai dusmas vai jebkuru no shitiem.. shitiem. bet tagad, es juutos contained. viss kas mani atstaaj, paliek un baro un stiprina.. mani. it kaa es buutu iesleegta necaursitamaa, muuzhiigi ontologjiskaa esiibas kupolaa. bet ne iesleegta, bet driizaak ielikta taa droshajaa centraa. everything that leaves me bounces back to me in some way, it is there somewhere and it is mine, un bezmazvai jo taalaak tas aizsniedzas, jo varenaaka un stipraaka es esmu.

bezmazvai, kaa es buutu divi cilveeki - viens ir es, un otrs ir tas kursh ir pieredzeejis visas hranjas, un mees viens otru stiprinaam, un ja viens paliek vaajsh, tad otrs uznjemsies dziives neshanu, un shaadi mees nevaram zaudeet.