ou, jā, par no insignificant moments piekrītu. es kādreiz reizēm pielietoju tādu 'domas eksperimentu' - brīžos, kad kkas likās apnicīgs, garlaicīgs vai kaitinošs, mēģināju to salīdzināt ar neesamību - ar neko. (nevis, kā parasti automātiski gribas - ar savu idealizēto prāta fikciju scenāriju - kā 'vajadzētu būt') un tad notiekošo varēja uztvert citādi, kā kkādu 'raw material of existence in action', nevis kā kko, kas izbesījis manu individuālo esību