nepatīk tā sajūta, ka visu laiku sevi monitorēju, vai esmu priecīga vai arī bēdīga. līdz ko esmu bēdīga, jūtos vainīga, jo man ir tik daudz kā. līdz ko esmu priecīga, mēģinu atspēkot, ka mans prieks ir nožēlojams. šķiet, ka dzīve plūst starp vainas sajūtu un nožēlojamības sajūtu, un vēl visādām sub-sajūtām, kas divas iepriekšējās baro. un visas šīs lietas ko es saku ir just some more of the same, vienādas, monolīts, visādi vienādi vārdi, kas apzīmē vienādas lietas, kas neizraisa nekādas pārmaiņas dzīvē.

es jūtos kā bumbiņa, kas inerti ripo dōmīgā virzienā, un man gribas lai uz mani iedarbojas kaut kāds spēks, kas manu inerci lauztu. bet tajā pašā brīdī man tas atkal šķiet bezjēdzīgi, jo lai arī es varbūt sāktu ripot citā virzienā, agri vai vēlu es nonākšu pie inertas ripošanas