- katram cilvēkam viņa ego ir uzdevums. tas ir dots universāli visiem. arī tiem shiny happy people, tikai inversi. krišana ir neizbēgama, abu ego mēteļu (paslēpņu!) nesējiem. atšķiras tikai facticity. tas gan nenozīmē, ka facticity ir kkāds nerelevants, atmetams sūds. tieši pretēji - tev no tev uzdota facticity ir jāizstrādā sevi līdz universāli-cilveciskajam, partikulāro apstrādājot universālajam vai otrādi. tā top mākslas darbi. bez materialitātes nekur.

- problēma ir tad, kad ego tiek nošķirts no pārējā cilvēka. tu nevari pie visa vainot ego. tu pie visa vari vainot tikai s e v i.

- dieva piespēlētās domas, tīri dekartiski, ir skaidras un izšķirtas, un vienkāršas. ego domas ir sarežģītas, saputrotas, neskaidras, fuzzy logic, duļķaini ūdeņi. dieva domas ir skaidras kā kalnu avots un slepenas, nevienam nezināmas upītes meža vidū. ego domas ir notekgrāvji suburbos.

- man nav bail no void, es tik bieži esmu aci ar aci sēdējis viņa tuvumā, ka pazīstu viņu un ar viņu saistītos afektus, un bieži vien savu intīmo tuvību ar void izmantoju kā argumentu pret pasauli ("pagaidām viņi priecājas, bet viņi nezin drausmo void iekš kura karājas viņu trauslā eksistence"). man nav bail no void, man ir bail, ka nebaidīšanās no void var nostāties pret dzīvi. jo void liek par visu smīnēt. kas ir pirmā indikācija tam, ka void izraisītie psiholoģiskie afekti uz cilvēka dzīvi (ego skatījumu) drīzāk ir māņi, ilūzijas, šķitums, priekšstati, nevis secinājums, kas balstīts reālā novērojumā par lietu stāvokli.