sedeeju uz solinja teikas pieturaa, gaidot autobusu uz Limbazi, mani paarnjeema atbriivojoshs mieriigums. cilveeki gaaja pa trotuaari, koki sleejaas, mashiinas brauca viena peec otras, gaiss bija preciizaa elpas un aadas temperatuuraa, veejinjsh zhuuzhoja. un es kaa trusiitis seezhu uz koka solinja blakus vecai tantiitei, kas ar sevi mazliet runaajas, un es peekshnji esmu visam apakshaa, visiem lenjkjiem un perspektiivaam un variantiem un veelmeem un neveelmeem. jaa es ticu, ka var uziet fundamentaalu liimeni, kas savieno visus apstaakljus un vietas un cilveekus un konceptus un emocijas, un tajaa apaksheejaa (bet labaaks apziimeejums) liimenii briivi paarvietoties kaa miikstam, pazemiigam trusiitim, kura kazhocinjsh ir tik pat maigs un pakljaaviigs kaa vasaras veejinjsh.

ir svariigi, lai cilveeki iespeej droshi pateikt, jaa bet tagad es zinu un domaaju shaadi, kas ir labaak un integreetaak un informeetaak, un pagaatnes konceptiem paar mani vairs nav varas.

katru dienu cilveeks var celties un velties un pazinjot sev, ka vinjsh ir citaadaaks, jo vinjsh ir ieguvis papildus veelvienu aci, ar ko skatiities un redzeet labaak. vinjam tagad ir daudz acis un kraajas aizvien vairaak, ar ko saskatot un redzot atmaskot maldus un maldus, un panjemt maldus un paarveerst tos ornamenaalos realitaates analiitiskaas izpratnes audeklos. shaadi katra aizgaajusii diena nav vairs vergturis, bet gan veel viens bagaatiigs sapratnes audekls, ko pievienot savai kolekcijai. un shaadam cilveekam nav zheel savus audeklus daavinaat sveshiniekiem un draugiem, ja tiem taadi noder vai patiik, njemiet visi, kam vajag. nav zheel shaadus audeklus sadedzinaat siltumam vai pazaudeet, jo tik cik buus dienas, tik jauni audekli.