tu apraksti tādu ideālu, par ko domāju jau gadiem, un es zinu, ka pasaulē, kaut arī rets, kas tāds pastāv, citādi pasaule un cilvēce jau sen būtu iznīcināta, taču esmu sapratis, ka pret šo ideālu un sirsnīgumu vienmēr attiecos kā poēts - es to apdziedu, apbrīnoju, apjūsmoju, reklamēju citiem, bet nespēju iedomāties ko tādu iemiesotu savā dzīvē, kurā vairāk figurē tieši kā raksti: "izliekoties ka nevienu nekas neietekmee; liela cilveeku dalja nav tik stipra vai vienaldziiga lai stoiciski noskatiitos un nereagjeetu" , un dīvainu, neveiksmīgu, varbūt gļēvu iemeslu dēļ personīgajā dzīvē, pretēji pasaulei novēlētajam sirsnības un komunikācijas ideālam, sev es drīzāk atvēlu un fantazēju par tādu ļaunā, aukstā, high and mighty pusdieva-cietokšņa pozīciju, kurš iet cauri pasaules strāvām, traumām, un nekas no tā viņu neskar, ne vaibsts pakustas, viņš traumas apēd spaiņiem, ne skrambiņas, nekāda publiski novērojama trausluma, tāds aukstums, kādu redz imperātoru un āriešu statujās, kaut kas svešs un nepieejams un nesatricināms un bezkaislīgi nepielūdzams. pilnīga un quite literraly objektivitāte, pure force. jo mīlestība un cilvēcība ir pārāk dzīva, pārāk liela. bet īstais dievs taču ir mīlestība.