iedziļinoties izcilu mākslinieku/mūziķu biogrāfijās, es vienkārši tik daudz esmu sastapis to milzīgo spraigumu, pienākuma un kalpošanas sajūtu, ar pārcilvēciskām pūlēm un milzīgu darbu mēģinot materiālā/uzskatāmā medijā adekvāti komunicēt kaut ko absolūtu, kaut ko, komviņi ir redzējuši, jutuši vai dzirdējuši, ka es mākslu vaira neesmu spējīgs uztvert vienkārši par izklaidi. t.i., mākslu, kas ir māksla, nevis amatniecība. man ir bail, ka, ja uz brīdi iedomāšos, ka redzētais/dzirdētais ir tikai spēle, es būšu veicis netaisnbu un vardarbības aktu pret kaut ko dziļi personisku un sarežģītu iekšējo un materiālo cīņu augli. viņiem ētiskais pārklajas ar estētisko, skaistais ir labais un otrādi.
līdzīgi ar emocijām, lai nu būtu visa pret stoiķiem vērsta kritika, bet viņi vismaz uzdod jautājumu "kas ir šī emocija un no kurienes tā pie manis ieradusies?", t.i., viņi ir vieni no pirmajiem, kas emociju ieraudzījuši kā tādu, nevis whimsical fleeting kaprīzi.