apziņas-centrisms, līdzīgi antropocentrismam, jā, apziņa tā funkcionē, bet tas nozīmē padoties apziņas valstībai un algoritmam. ārpusapziņas, ārējā pieredze taču pamudina fiksēties, izvēlēties, ārējais ierāda apziņas robežas, bet tas notiek tad, kad apziņa atduras pret kaut ko, ko nevar ietērpt mūžīgi random flux mainīgajās apziņas bārbijdrēbēs, apziņa visur uztērpj savu objekts-fons struktūru, taču ir pietiekami daudz instanču, kuras pretojas šim algoritmam, piemēram, tā pati intersubjektivitāte, varbūt kontrintuitīvi, bet es jūtu, ka man pat apziņā, atmiņās un refleksijā otrs pretojas šai struktūrai, tas ir kā nest sevī, savā apziņā kaut ko svešu un nepieradināmu. bet "otrs" ir tikai viena, uzkrītoša apziņas bloķēšanās, uzkāršanās un pretestības pieredze. sākumā apziņa uzkaras, jo tās vidū izlaužas kaut kas svešs, pēc tam apziņa dod vietu, nojaucot objektu un fonu, kurā otram saki "come as you are". tai nav obligāti jābūt pasīvai pieredzei. kad otrs apziņas vidū izlaužas savā neobjektiskumā, tieši tad prasās pēc totāla engagement un mobilizācijas.

tu "fiksāciju" identificē ar objekts/fons struktūru (ar objektu, kam kkas paliek fonā), bet tas nav obligāti.