es par to jau kkad rakstīju, ta kā tev varbūt būs dejavu :)

tas notika momentā, kad sēdēju nelielā kravas busā, priekšējais logs bija norasojis un uz tā bija redzamas kontūras, kas tur pirms tam bija zīmētas ar pirkstiem. tajā momentā man tik skaidri smadzenēs saslēdzās doma, ka tā viena līnija uz stikla, tā viena vienīgā līnija - tas viens ieloks ir viss, kas ir nepieciešams, lai spētu uztvert visu kopainu, visas pārējās formas un veidolus, ka vienā sākuma momentā jau ir ietverts viss paterns, tas ir kā signāls, kas iezvana visu pārējo, tas viss ir saistīts, nepastāv atrautas lietas, tikai kopums. tajā mirklī prāts it kā pārslēdzās no atsevišķiem objektiem uz visu kopējo tīklu un sajutu, ka nekas, pilnīgi nekas nepastāv atrauti, nekas nav viens, viss ir tīklojums. tas bija kā katrā fragmentā ieradzīt visu vai, teiksim, fraktāli fraktālī. (izklausās varbūt muļķīgi)