it kaa cilveeki ir apkaart, bet jebkuraa briidii vinji var pazust, kaa kaut kaads zvirbulju barinjsh, aizlidot veejaa uz labaakaam taaleem.
un tu arii pats it kaa esi taads nenoteikts un migreejoshs, tu arii vari vienkaarshi pazust, atkariibaa no veejiem, tevi var aizpuust kaadaa virzienaa, taalumaa.

it kaa droshiibas sajuutu sniedz vieniigi taa doma, ka tagadeejie cilveeki kas it kaa ir apkaart pirms kaada laika bija sveshinieki. un kad vinji buus sveshinieki, tad citi sveshinieki buus it kaa tev esoshie cilveeki.

bet es nesaprotu, gan tu, gan vinji, juus visi esat pa vienam, vieni, vientulji, un tas vai jums un man kaads ir apkaart kaut kaadaa laika spriidii ir atkariigs no mistiskiem veejiem.

un veel ir skumji ka uz dazhiem zvirbuljiem tu vienkaarshi skaties caur loga ruuti, un vinji vienkaarshi aizlido pirms tu paspeej iziet aaraa

taapat kaa ir taas bildes ar kosmosu un mazu 'you are here' miltinju, tik pat milziigs, melns ir viss nezinaamais par dziivoshanu. eksistence paradoksaali kaa maigs strauta uudentinjsh muuzhiigi un neapturami un neatlaidiigi tekot sagrauzh viscietaako nezinjas akmeni, un akmens lauks turpinaas bezgaliigi visos virzienos