tāpēc pēdējā laikā es sliecos pretstatīt kalnus, pakalnus, lejas klajumam, plakanam laukam, bezgalīgajai stepei vai jūrmalai. pirmajos, jā, ir tās virsotnes, lauztie leņķi, tā teikt, ir kur piedurties acij, skatienam, domai, kalni ir lielās gribas virsotnes, tā ir "iespaidīga" ainava, tajos kāpj, tos iekaro, no tiem nokāpj lejā ielejā uz ciemu pie upes, kontrasti, līnijas, švīkas, piepūle un cildenais. bet lauks (vai jūrmala, ok, jūrmala ir kontrasti, elementu saspēle, bet tas ir vēl atsevišķs stāsts) - tik vienkāršs, tīrs, tukšs, skatiens neapstājas, lauks stiepjas visos virzienos, tu nekur nevari aizskriet, neko nevari iekarot, iešana ir iešana pati par sevi, nevis iešana uz kaut kurieni. skatiens fiksējas bezgalībā.