es domāju, iestāšanās "pret" visu arī ir tāda nihilistiskā un pesimistiskā pieeja, viņi, man liekas, grib, lai tie, kuri kaut cik pietuvotos virspusei, sevi pārējās pasaules acīs padarītu par apsmieklu, kļūstot par nemitīgiem karotājiem pret pilnīgi visu, bezgalīga recesija un nihilācija (Islāma valsts), ka nekādam apliecinošam apziņas un rīcības saturam neatliek vietas. ja parastie, kad viņus bombardē ar šīm ziņām, apjukuma dēļ iedzīvojas Stokholmas sindromā, tad tie, kuri grib izlauzties, saskaņā ar reptīļu loģiku, eventuāli iedzīvojas paranojā un vajāšanas mānijā.

taču mērķis ir veselība un integrity. kas, manuprāt, manifestējas uz biežņas un muklāja fona nesot gaismu, darot savu lietu, izcīnot labo, nevis slikto cīņu. rehabilitācija no slimības nesastāv tikai no medikamentiem un operācijām - pašam vienā brīdī ir jāceļas, jāņem sava gulta un jāstaigā, citādāk no visām zālēm un ārstiem ir no use.
tas notiek nesot saturu, piepildot laiku, nevis visu laiku aizņemot apkarojot un apsūdzot bezjēgu. ļaunumu ir svarīgi pamanīt un atklāt, svarīgi to atzīt, taču ļaunumu neuzvar ar karu un paranoju. es pats pēdējās nedēļas krītu paranojā un izmisumā par to, cik ļoti dziļi viss ir sadirsts, taču es zinu, ka uz to nedrīkst ielaisties.

taču jā, at first, truth hurts un tā ir radikāla. sāpes ir viena no patiesības pirmajām pazīmēm. bet tas ir tikai sākumā.

tāpēc es šaubos par salu, jo sala ir izolacionistiska. labāk kuģis, laiva. es redzu ceļinieku, svētceļnieku caur pasaules un sabiedrības viļņiem. ceļinieks ir laipns.