smagā pagātne, tieši tā, āķis tik ilgi, kamēr neuzlūko pagātni kā iespējamību, kā iespēju, atvērtā pagātne, citu iespēju, ko "grasp'ot", kas uzreiz, varbūt, var mainīt visu manu turēšanos laikā, arī manu tagadnes sajūtu un cerības uz nākotni

bulta caur laikiem - visa dzīve, eksistence tik ilgi, kamēr tā nebeidzas, kā notikums, "esamības nozīme/būtība ir laiks"

mēs laiku no pure objective presence skatpunkta iedomājamies kā mainīgo, kā identitāti apdraudošo, atcelošo (mums ir tendence pure objective presence iedomāties kā mūžību, kam pretstatam laiciskumu kā fleeting mainīgumu). taču tieši tā ir identitāte, kas kā bulta iet cauri visiem laikiem, ar savām atmiņām, kas runā uz manu tagadnes turešanos laikā, kura sevi projicē uz nākotni

mans ego, mana ego eksistence - kā notikums, bijušais, esošais, vēl nākošais, visi vienā, izšauts no pagātnes caur tagadni uz nākotni, viens notikums. man liekas, tieši tas, pilna laiciskuma aina, piešķir ego eksistencei kaut kādu substanci, tā ir fiksēta, fiksējas, substance noslēdzas, kad mēs beidzam būt, kamēr eksistējam, būtība ir šajā laika veidošanā, piedaloties laikā

tieši pret to es iestājos, ka apziņa, apzināšanās visādos guru tekstos tiek vienādota ar pure objective presence ("viss cits ir iluzors"), vai tiešām mūsu apziņa ir tik vienpusēja un noklīdusi pasaulē? viņiem liekas, ka tagadne jau ir mūžība, es nepiekrītu, jo mēs topam, viss ir atvērts pagaidām, hence es gribu, lai mindfulness ņem vērā visus laikus