ja jādomā par ego, tad es vispirms redzu pagātni, no kuras nav iespējams atkratīties. tas allaž šķiet iluzori, brīvība no pagātnes, es domāju,tādas nav. tad saproti, ka pagātnes es, pareizāk sakot, viņa rīcības, aplamās domas un vārdi ir jāiesavina tagadnē, "coming to terms with past" - tas neanihilē pagātni. man šobrīd ir tēze, ka kopumā veselīgu ego, ja vēl nepieciešams lietot šo "es esmu", iztēlojos kā bultu, kas no pagātnes iet caur tagadni uz nākotni, nevis tikai kails, tukšs "es esmu", pure objective presence, man ego, ja tādam jābūt, ietver sevī atceri, uztveri un cerību, noklājot visus laika modus, lai gan visi tikpat labi būtu ietverami "apziņā". protams, ego cilvēks saņem, kā "gift of the self", un manliekas, pilna laika aina, iespējams, tieši korelē ar tādu decentralizēto ego. tiklīdz vēlies alkatīgi izplesties līdz pure objective presence, te vajadzētu pavērties iespējai ielauzties cerībai vai gaidām, kas uzreiz blīstošo prezenci uzreiz decentralizē, "es neesmu viens, es augu, krītu pretīm nezināmām nākotnes iespējām"