jā, tajā, kā apraksti, abstinence gan ir noderīga. vienīgais risks - pazaudēt pasauli, jo emocijām ar pasauli ir liela saikne. citā ierakstā domāji par sort of spinozisko "god-like" eksistenci, no virs/viņpus-pasaules perspektīvas, kas, protams, nozīmētu arī emociju izzušanu un vilina ar to, ka no šī skatpunkta pasaule būtu ieraugāma tās veselumā, kā bezkaislīga totalitāte, šis ir baigais filozofu akmens. man gan liekas, ka ir trakoti jauki būt noenkurotam pasaulē, jo zinu, ka ar visu iesakņotību, noenkurotību, konkrēto punktu, pasaule ik pa laikam sevi tik un tā parāda, dod, uzdāvina tās veselumā, vienīgais, tur nav nekādas bezkaislības, šajos uzzibsnījumos ir bezgalīga kaislība.