ja idealizāciju aplūko kā vienu no psihes aizsardzības mehānismiem, tad psihoanalīze uzskata, ka "jo sliktāks ir objekts, jo vairāk ir nepieciešama idealizācija". un ar objektu saprot jebko, par ko ir afekta reakcija, emocijas, stipras jūtas - cilvēkus, pieredzes, nākotnes sapņus.

idealizācijas (un nenovēršami - devalvācijas) īpatsvars/daudzums/koncentrācija/sauc-kā-gribi kaut ko pasaka par to, kā mēs (es saku mēs, jo man mēdz būt līdzīgi) uztveram pasauli. apparently, we perceive it as pretty shitty.

bet es nezinu, vai bez idealizācijas/devalvācijas highs and lows ir iespējama estētiski baudāma dzīve, man šķiet, ka tad ir tikai viens vienīgs 'meh'.

un TIK labi izklausās "kosmoss pamirkšķina", es pilnīgi iedomājos viņu tā pamirkšķinām un pēc tam iepriežam rokas sānos, pakniksējam un piemiedzam ar aci, such sass. :)