Hmm, this is such a though question.

Nu mammas paziņa Veriņa tā darīja, un viņai bija savi convictions un viņa tik un tā bija patīkams cilvēks. Droši vien, ja tu vēlies draugus, that would be the way to go. Tad var vienkārši pārstāt runāt par to, cerēt, ka visi paši no sevis visu sapratīs, un pasaule mainīsies bez tavas līdzdalības.

Bet no otras puses, es tā sev visu laiku saku, un tik un tā nesaprotu kāpēc jābūt tolerantai pret ko tādu, kas reāli dara pāri tik lielos apmēros visam, pasaulei, dzīvniekiem, cilvēkiem pašiem. Kāpēc man būtu jāaizveras un jāizliekas, ka tas, kas notiek ir ok, kāpēc manos svaru kausos neizraisīt cilvēkos vainas sajūtu būtu jābūt nozīmīgāk, nekā atklāti runāt par to, kas manuprāt ir liela netaisnība? Kā var defaultā cienīt tādu izvēli, kura nodara tik lielu postu? Un es ļoti cienu savukārt tādus cilvēkus kā Gariju, kam varbūt nav draugu, bet viņš vismaz runā patiesību, nevis atsakās uz to paskatīties.

Man šķiet, ka problēma ir ar to, ka cilvēki uz šo skatās caur kaut kādu neoliberālisma kapitālisma prizmu - it's my personal choice! Stop judging! Bet šī nav izvēle, kas ietekmē tikai tevi, kā tava matu krāsa vai tas, vai tu pīpē. Šis ietekmē citus dzīvniekus un dabu, un to reāli neattaisno ērtība vai garša, kamēr tev ir resursi nopirkt citādu ēdienu. But then again, ja cilvēks pasaka, ka viņam par to visu pohuj, tad to vismaz var saprast, bet es nedomāju, ka cilvēkiem ir pohuj, tāpēc jau viņi par šo neko negrib zināt.