kljuustot vecaakam man paraadaas tendence domaat, ka atzinjas ir banaalas un neveertiigas. bet taa nav, jo es zinu, ka taa nav, un taada domaashana ir infantiils aizsargmehaanisms pret dziives un vilshanaas saapeem. senaak es domaaju, ka atzinjas ir magjiska substance, kas radikaali speej mainiit esiibas vektorus. bet tagad izliekas, ka atzinjas ir koncentreets absurds, kas shkjiidina dveeseli. bet eventually, manupraat, uz atzinjaam var shkjietami attiecinaat vienu no dziives pamatzinjaam, proti - kas par daudz tas par skaadi. un man shkjiet, ka ar katru naakamo briidi man atzinjas aug eksponenciaali. bet tad es saprotu, ka atzinjas tikai 'shkjietami' var buut par daudz, kameer patiesiibaa atzinjas ir kaa briljanta shkjautnes.

ir ljoti svariigi dziivee ik pa laikam sevi apseedinaat un sev pateikt, kas tu esi un kaapeec un kur tu dodies. preteeji monotonai virziibai nekurienee, jo ir bailiigi un saapiigi sevi konfronteet, un pieshkjirt noziimi un godaat savas atzinjas, ja taadas ir. shiem jautaajumiem var veiksmiigi atbildeet tikai pieveershot uzmaniibu atzinjaam ar vaardiem. es nevaru iisti iedomaaties kaa dziivo cilveeki, kas nekad neko nedomaa par shiim lietaam ar vaardiem, nepieraksta vai nepasaka kaadam. vai shaadi cilveeki nav ljoti ievainojami?