04 November 2014 @ 08:04 pm
saapes ir iistas  
dziive buutu normaala, ja buutu jaavaakjii tikai savs anguish and loneliness, taapeec man tik pievilciigi ir shkjitis buut vientuljai tantei kaut kur daudzstaavu maajas augsheejaa staava, veerojot ielu caur mezhgjiinju aizkariem un dzerot sheriju skatoties uz pulkstenja absurdajaam kaajaam. es nebuutu kaa daarens un nekristu izmisumaa un uz zhiletes. jo taapat kaa vientuljsh koks kalna galaa es saprotu, ka nature is underwhelming and overwhelming un man vienkaarshi tas japaciesh dazhas dekaades. visgruutaakais dziivee ir redzeet, ka piesaistiitie cilveeki dara lietas, kas vinjiem naak par sliktu, redzeet ka cilveeki mocaas, un nespeet neko taa labaa dariit un nevareet paliidzeet. cik labi buutu buut vienai un muuzhiigi stiprai, bez cilveekiem kaa staigajoshiem skumju akachiem, kas iesuuc manu dveeseli liidz asintinjai. dziivee vajag vareet vairaak kaa tikai visu laiku meegjnaat aizmirsties. lai kur dziivee grieztos vienmeer uzrodas asinis, metaforiski un literaali.