21 September 2014 @ 11:42 pm
sezonaali  
es atkal apseezhos pie baltaas lapas, taas kas ir baltaas domas kaps, vai vienkaarshi domas kaps.
visu laiku man mirst domas. vai arii ja domas ir pukjes, es eju pa tacinju un tur kur vinjas klusi zied tacinjas malaa, es uz vinjaam skatos un redzu ka kraashnjas, un jau naakamajaa briidii ar cietu nezveera sirdi izrauju un nometu turpat celja malaa kaa patiess necilveeks un aizeju uz nekurieni

un vai es kaadreiz sapratiishu, vai domas ir radiitas, lai mirtu, jo jebkuras domas naave ir likumsakariiga, jo nekas nav muuzhiigs aamen
vai arii paaragra domu naave ir neveseliigs slinkums, seklums un es esmu vienmeer un visur visaa tikai pa pusei, puscilveeks, kuram ir ne tikai slinkums apbriinot domu pukjiiti uz mirkli ilgaak, bet kursh it sevishkji visskaistaako no vinjaam izrauj kaa rupjsh nihilists

un tad, kad es esmu izraavusi, nomeerdeejusi visas domas, es aizveru klusi durvis un augstpraatiigi un shausmiigi saapiigi seezhu tukshaa buudaa pie aizputeejushas loga ruuts, kuraa zirneklju tiiklos karaajas dazhaadu kraasu mirushi taurenji, kas mazliet spociigi plivinaas caurveejaa

un tad, kad es saku, ka mani nekas neaizkustina, man ir zheel, ka aizkustinaajuma nepietiek ticeeshanai, un ka man ir atkal jaaiet atpakalj uz spoku buudu

un peec neilga laika shaads notikums par mirushajaam domaam ieguust sentimentaalu pagaatnes notikuma kvalitaati, un es atkal eju aaraa pie pukjeem pastaigaaties, un man ir gaishs smeldziigs prieks