tas nav vienīgais, ko dzīvē var darīt, bet tā ir viena no dzīvošanas manierēm, kas man šķiet vispatiesākā un vispietuvinātākā tam, kas mēs esam (mēs - manā šaurajā tulkojumā; mēs, nihilisti, mēs, sevis mūždienīgie šaustītāji, mēs, the troubled kids). idealizācijas mūs pieviļ. ir izjūta, ka tiek melots sev. tā nepatīkamā, nomācošā, smacējošā izjūta.

kāpēc būt stulbi-mazohistiski-nihilistiskam? :) es nejokoju, es patiesi vēlos zināt. jo es esmu bijis tāds. un savā ziņā vienmēr būšu tāds. taču tagad, kad lielā mērā varētu piekrist, ka dzīves skatījums rit pēc tava šī posta otrās rindkopas parauga (parauga? cik šausmīgs vārds!), tiešām ir patīkamāk. un tā vairs nav "izslēgšana", ar ko nodarbojos agrāk (nu, "izslēdz" to, kas tev nepatīk, beigās ieskaitot, protams, sevi), vai noliegšana. tā ir empātija un sapratne. es nezinu, varbūt esmu vienkārši tāds mīlestības bērns, un sapratne vienmēr ir bijusi mana atslēga, tāpēc vienīgais, ko varu, ir novēlēt tev veiksmi. kā tajā coja dziesmā.