i've stepped into a murky and undefined, amorphous field of loosing grasp on time and self. un es juutos, ka to nedriikst pieljaut. jau ilgaaku laiku es vairs nejuutos kaa cilveeks ar personiibu, bet kaa vague society human product, kas tikai reagjee uz stimuli uz naudu, uz language games.

aizvakar es sapnii redzeeju, ka es biju aaraa, un vakaraa Martuka daarzaa auga baltu rozhu kruumi, bet pieejot tuvaak, rozhu ziedi bija tiiti baltos taados kaa zirneklju tiiklos. es iegaaju dziljaak daarzaa, un no tiem ziediem, vai vienkaarshi no gaisa ar katru manu elpu materializeejaas vairaak bliivu caurspiidiigu zirnekljtiiklu, kas tiem pieskaroties kljuva cietaaki, taa ka man bija gruuti paarvietoties un es nedriiksteeju ne kusteeties ne kur iet.

vakar kaapjot lejaa pa kaapneem uz metro, aiz manis skreeja viirietis un pateica 'motherfucker keep to the left dammit' un es pie sevis nodomaaju veelaak staavot uz platformas un skatoties uz vinju taalumaa indiigi ka people like him should die because they are bad for the universe. peec tam es darbaa netiishaam uz paklaaja nometu kannu baltas kraasas, kuras plekjis ienjeema galvaskausa formu.

maasa shodien aizbrauca uz ibicu un es noskatiijos peedeejo lost epizodi, which feels like witnessing the total obliteration of any justification to human existence.

tagad es sauteeshu brusselsprouts with parsnips un dzershu montepulciano.

es tagad saprotu, ka viss ko es veelu citiem un daru citiem to visu es veelu un daru sev.
es laikam tagad ticu, ka katrs cilveeks ir speejiigs uz to uz ko ir speejiigi visi pasaules cilveeki, un jo vairaak to neatziist jo vairaak nepatikas putin

bet man ir tikai zheel un skaudri un bail no viina.