Dazhreiz, kameer es dziivoju, mani paarnjem nepatiikama bezveidiiba praataa un sirds sajuutaas. Es skaidri apjaushu, ka es nevaru stingi palikt uz vietas kaa akmenis pie diikja, vai diikjis, kas leeni aizaug ar katru gadu, kuraa aug uudensrozes, bet neviens taas nepluuc, jo taads diikjis vienmeer ir pashaa attaalaakajaa, nomaljaakajaa neizbrienama mezha viduu. Tad atnaak lietavas un tumsa un uudensrozes sapujii un diikjii nogrimst veel vairaak duunju. Visas pasaules duunjas kaadreiz bija skaista dziiviiba, zaljas atsperiigas un glumjas vardes, un maigi smarzhojoshas uudensrozes baltas un roziigas un saulaini dzeltenas, mirdzoshas spaares un shmaugas, svaigas kalmes. Varbuut duunjas ir kaa mirstoshi sapnji un truudoshas dziives ilgas.

Bet katra darbiiba izraisa haosu, ir tik neeerta un gauzha. Vai dariit lietas, kas nav taas lietas, ko tu gribi dariit, ir ljaunaak kaa nedariit neko? Es ilgi un biezhi iedomaajos par to kaa visa dziiviiba ir sasaistiita elektromagneetiskaam neredzemaam saikneem, kaa katrs mazuminjsh, katra kustiiba un virziiba visu ilglaiciigi izmaina visaa visumaa. Dazhreiz es tik speeji sajuutu, kaa katrreiz man pakustoties vai izlemjot es visus atomus sev apkaart uzjundiiju, un saveerpjas haoss un simts notikumu virtenes, viss griezhas un uzjundaas kaa milziigaa kafijas kruuzee. Man ljoti patiik mieriigi seedeet, zinot, ka es neesmu atbildiiga par visaadiem notikumiem, kuru ir bezgaliigi daudz, un kuriem nevar izsekot. Bet tad driiz mani paarnjem nepatiikama bezveidiiba sirdii un praataa. Es pagaidaam nezinu, vai ir droshs celjsh visam pa vidu.