man vienmeer ir taa, ka, lai cik smagi paliktu sirdij, es nekad nevaru nogrimt pashaas dziilees. es varu iegremdeeties dzilji labpraatiigi vai kaadu nekontroleejamu speeku raustiita. bet agri vai veelu, es atceros, ka virs uudenja ir saule un gaiss un salinjas. un tas mani nomaac. jo lai cik iists man shkjistu tas eksistenciaalais izmisums, kas mani tik biezhi paarnjem, es nedomaaju, ka tas ir kas iists, es domaaju, ka viss ir daudz vienkaarshaak un vieglaak. viss ir izdaraams un panaakams, es to tikai nedaru un nemeegjinu.