kaa jau vienmeer es esmu traka. man ir uznaacis kaads psihisks rauduliigs izmisiigs staavoklis. aizbrauca mans skaistais koleegjis, kursh bija kaa es tikai zeens, un es vairs nevaru paelpot, un man kaut kaadas stangas ir kaklaa un visur apkaart ir aiza. es te gribu uzrakstiit kas un kaapeec, bet katru reizi man aizsitas elpa un naak raudiens. un man pa pusei ir izbriins, jo nav jau taa ka ka muus jebkas vairaak kaa draudziiba saistiija. es vienkaarshi domaaju, ka vinjsh bija briinishkjigs vienradzis, un es sapratu pilniigi visu, ko vinjsh staastiija par savaam juutaam un notikumiem, un tagad tas magjiskais sapratnes un cilveekmiilestiibas pavediens ir paarrauts un man pretii pliivo veejaina tumsa.

un no vienas puses, lai kur es ietu un uz ko skatiitos, man viss atgaadina kaut ko jauku un miiliigu par vinju, bet no otras puses, tad man atkal ir stangas kaklaa, bet es negribu neko no taa visa aizmirst, bet man ir stangas kaklaa un es taa nevaru, jo tas ir kaa mazliet leeni mirt.

es vispaar nesaprotu, kas ir noticis, un kas shis bija un kas man kaa cilveekam tagad ir jaaiesaak? vai manas smadzenes uzceps kaut kaadu stulbu spiitiigu pieviltas miilestiibas huinjstaastu, kaa ieganstu nekad neuzticeeties un neatveerties pasaulei? cik ilgi man buus stangas kaklaa? vai es riit darba laikaa neapraudaashos? es teikshu, ka man ir iesnas.

es zinu, ka es nekad vairs dziivee nesatikshu nevienu tik skaistu un skaidru cilveeku. kad mees shodien atvadiijaamies, vinjsh mani ilgi apskaava un nelaida valjaa un tad viss.

'Sometimes it's like someone took a knife baby
Edgy and dull and cut a six-inch valley
Through the middle of my soul'