Ilūziju un cerību sakarā man patika Žizeka komentārs par to, ka Titāniks nepavisam nebeidzās traģiski. Lielāka traģēdija būtu, ja Titāniks nebūtu nogrimis. Keita aizbēgtu ar Leo un pēc two to three weeks of wild sex orgies viņai būtu jāsastopas ar reality, jauno stāvokli sabiedrībā, nabadzību un zem pārāk lielām sabiedriskās kārtas un dzīves uzskatu atšķirībām pamazām smokošu mīlestību. Tā būtu patiesa traģēdija.
Tātad laime ir pati ilūzija un nevis tās īstenošanās.