nu, ejot vēl viņpus kristīgā, varētu teikt 'kaut kā mitoloģiski', 'kaut kā arhetipiski/Jungiski', utml, vienkārši uzreiz iedomājos par klasisko kristīšanos, 'ieiešanu ticībā' šādi ar galvu atmuguriski gremdējoties Jordānā, un būtībā, tas jau caur ūdeni daudz kur ir iniciācijas process, piemēram, mītos viņi brauc pāri ūdeņiem, ienirst ūdeņos, iz ūdeņiem rada pasauli, ūdeni saista ar htonisko, pirmatnējo, un došanās šajā 'primeval' sfērā ir kaut kas līdzīgs nokāpšanai pazemē, kas bieži vien ir svarīga simboliskā iniciācijas rituāla sastāvdaļa, un kas gan ir iniciācija? - pēc iniciācijas kļūst par īstu cilvēku, par pilntiesīgu un riktīgu sabiedrības locekli.

vienkārši mani interesējošā paradigma pēdējos laikos ir kristietība, tāpēc tūlītēja asociācija, lai gan uzmanību jau saistīja tā braukšana ar laivu, evanģēlijos tam arī nezkāpēc pievērš uzmanību, mācekļu braukšanai laivā (tumsā, vakarā, pat piepeši izcēlušajās vētrā) kopā ar Jēzu.


man pašam gan bija nedaudz citādāk, pagājšgad redzēju sapni, kur atrados zilgantumsnējā un mistiskā pareizticīgo baznīcā, tiesa, atrados zem skapja, bija šaurs un apgrūtināta elpošana, bet priekšā baznīcas vidusdaļā rosījās un lēni kustējās melnās drānās tērpti, bijību iedvesoši popi, tad viņi kaut kā uzzināja, ka tur esmu, un jautāja, vai vienreiz kristīšos, es laikam atbildēju apstiprinoši, un viņi sāka burties un darīt visādas baisas lietas, kamēr es joprojām netiku ārā no skapja un vairojās spiedošā sajūta, tomēr viņi mani izvilka, nostādīja vidū, skaitīja visādus pantus, lūgšanas, meta krustus un simbolus, tad man pārvilka ar roku pāri, es aizvēru acis, atvēru acis un mani pārņēma neizmērojamas šausmas, tā bija ļoti reālistiska sajūta - atverot acis es neko neredzēju, bija tikai tumsa, un man šķita, ka esmu uz visiem laikiem zaudējis redzi, bet dzirde bija palikusi un es vēl dzirdēju viņu skandēšanu, mirkšķināju acis, bet nekas nemainījās, un tas likās tik īsti un ļoti baisi.