Brīnišķīgs dzejolis. Poētiskie ikdienas sīkumi reizēm ir tik spēcīgi un dažkārt satricina vairāk par vienu vai otru traktātu, manifestu, prātuļojumu utjp. Man pat šķiet, ka visi traktāti un manifesti bez poētiskajiem idkienas sīkumiem nebūtu bijuši spējīgi izlekt ārpasaulē no ēnainajām prāta teritorijām.

Viens no maniem mīļākajiem modernistu garadarbiem atradās latviešu jauno, zaļo autoru grāmatā, kuru lasīju daudzus gadus atpakaļ. Autoru vairs diemžēl neatceros, grāmatas vairs man arī nav un tīmeklī arī neatradu, bet galvā vēl atceros visai skaidri (varbūt ar nelielām neprecizitātēm)

Guļu es miris
Uz nenokoptā pusdienu galda.
Karote manās rokās
Vēl gluži silta.
Varbūt vēl paspēšu
Pavakariņot.