Lieliski. Stendāls man ir iemīļots rakstnieks, kādreiz man metās "stendāla lēkme" lasot pašu Stendālu.
Man katru dienu sanāk iet garām tādam mazam, nokaltušam krūmiņam, kurš tāds gurdens un nokāries stāv blakus milzīgai, baltai, nedaudz nošmucētai sienai. It kā necils skats, bet tajā visā kopainā ir kaut kas pārdabiski hipnotizējošs, it kā viņi tur abi kopā pastāvētu kādā mistiskā simbiozē un ar savu kluso klātbūtni teiktu kaut ko ļoti svarīgu, ko tieši, nav ne jausmas.