reizēm, skatoties kaut kādus nebulae uzņēmumus, lasot par zvaigžņu vai galaktiku formēšanos, vai domājot par atomiem un elektronu kustības niansēm, vai, pavisam vienkārši, domājot par trīsstūri un matemātiskām aksiomām, var sajust to mistisko, nopietni.
vai, piemēram, skaties uz koku un vienlaikus atceries bioloģijas stundu, to, k ā koks notiek, kaut vai fotosintēzi, krāsainas bildes un shēmas, kas izskaidro, kā tas notiek, kā koks barojas, tu redzi sev priekšā visu šo sarežģīto procesu un slēpto struktūru galaproduktu (kas, turklāt, ir nevis pabeigts, bet turpinās, notiek tavā acu priekšā) un atkal ir tas mistiskuma sajūta. vismaz man zinātne largely pasauli nepadara mazāk mistisku, mazāk brīnumainu, tieši otrādi, i stare in awe. doma par pašu visumu kopumā, doma par mūsu satelītiem un stacijām, cilvēkiem, tur, ārā, vien mēdz būt visai petrifying.