jo vairaak skaidriibas es censhos ieguut, jo lielaaks tukshums visu apnjem, piedevaam vajaa sajuuta, ka skaidriibai nav noziimes, ka man ir jaabalsta mana dziive uz dazhaadaam aklaam ticiibaam.

veelaizvien nekam, ko es izdomaaju, ar triisuljojoshu prieku, nekam veelaizvien nav noziimes. viens graudinjsh vispavirshaakaas nenoziimiigaakaas mateerijas ir iistaaks un uzmaaciigaaks par visskaniigaako un aizkustinoshaako domu.

nav neviena, kas man paskaidrotu.

es veelaizvien nezinu, kas man ir jaadara. kaa taa var buut, ka dziivojot ir jaadara tikai lietas, lai izdziivotu?

es tik sen neesmu dzeerusi. es domaaju, man vajag beigt muljkjoties ar to viinu. ir rudens, vajag uzkarseet to viinu, vai varbuut viskiju. man nav bail, ka man mirs smadzenju shuunas. es vairs iisti nemaaku runaat latviski ne angliski, es nevaru neko pateikt, kam buutu kaut kaada nedogmaatiska jeega.

man ljoti nepatiik taa sajuuta, kad es lieku saviem intelektuaalajiem universitaates draugiem vai pasniedzeejiem vilties.

vakar aizmirsu iedzert spiruliinas pulveri, man ir nedaudz kauns vinju taisiit, deelj maajas biedreneem, ja nu vinjas ienaak virtuvee, vinju taisot celjas tvaiki kas ozh peec vecaam ziviim un veemekljiem, es negribu izlikties nesmalkjuutiiga.

riit buus kaut kaada balliite, bet kur es skrieshu ar tiem vieglpraatiigajiem laimiigajiem jaunieshiem. man ir jaaizlasa tik daudz graamatu, jaavairo sava anguishy nezinja. man tik daudz ir jaaizdara prieksh citiem, ka es sev izliekos traka.

es man shkjiet esmu sasaistiitaakais, nelaimiigaakais, muljkjiigaakais cilveeks pasaulee.

es tik daudz apzinos, bet tik maz kripatinja ir skaidra, nekas nav skaidrs, aaraa ir salts, un es kaa muljkje uzvilku kaut kaadus minjukus, vismaz man ir shalle kaa pleds

ai, praats kaut kur ganaas, neaugliigos duuksnaajos