Man ir nepaarvarama veelme uzspraagt kaa kaadai no taam supernovaam, izkliedeeties ljoti taalaas distancees un apmeeros. Veel man ir taada sajuuta, kaa visu pasauli izsleegt, kad ausiis viss aizpildaas ar klusmu, un viss apkaart ir taads karuselis un es nezinu, kur es staavu, uz kaajaam, vai galvas, un vel man ir roka, un karote, bet nekas nav svariigs. Es shaudos. Un es neatceros pagaatni, nav noziimes, un es nevaru atrast vaardus, jo tiem nav noziimes. Un veel man ir taada sajuuta, ka es kaapju un kaapju tuvaak, pienaaku punktam tagadnee aarpus laika.

Man ir jaabeidz pasaulei ljaut man sagroziit galvu. Vai arii man nav galvas, tikai ljoti vaara un baljkji stiepjosha sirds.