es tieši domāju, ka cilvēki vispār nevar mainīties. un sliecos uz liktens jeb plāna pusi, tāpēc ir ļoti svarīgi vienā brīdi zināt savu vietu. man pašam savas vietas nezināšana ļoti ilgi grauza un ik pa laikam iegraužas no jauna a la sašaubos par savu vietu. piemēram, manā gadījumā ir tā - ja ieraugi sevi kaut vai kā sīku elementu visā kopējā mehānismā, tad sajūtos ļoti kruti un pacilāti, apzinoties, ka esmu faktiski neatņemama daļa no visa brīnišķīgā veseluma, proti, es ļoti bieži brīnos par to, ka šāds "plāns" jeb liktenis, sauckāgribi, vispār ir iespējams, es brīnos par to, ka tas ir, kā tas ir, apbrīnoju to, ko es vēl nezinu un nekad neuzzināšu par šī mehānisma-organisma niansēm, un savā ziņā jūtos pateicīgs, ka arī man tajā visā ir ierādīta viena konkrēta (jā, arī atbildīga) vieta.