labāk, lai nesaka, nekā saka to stulbi. paskaties apkārt, tu redzēsi. tas komforts no visām, es nezinu, aizmigšanām blakus - jā, tas droši vien izskatās vilinoši, vismaz uz brīdi noteikti, bet, kad tas nonāk pie tām sacīšanām, tad gan tas viss pēkšņi šķiet atbaidoši pliekani. nu tieši visās tajās formālajās, īstajās, precīzajās attiecībās, nevis sapistajās un rūgtajās, kur var būt tam arī var ticēt. es visvairāk esmu novērtējusi to sacīšanu, kad to saka cilvēks, kurš diez ko mīlestībai netic, bet vienalga to saka, zinot, cik kādā brīdī daudz tas var nozīmēt. es nezinu, mani tas liekas jaukāk, nekā ja sacītu kāds, kas tam patiešām arī tic. tie man liekas tādi truši un aitas. tas ir tāpat kā pisties ir mīļāk, nekā drāzties, bet daudz tuvāk īstenībai, nekā mīlēties.