tā jau tāda kapitālisma dziņa - mūžam esi oriģināls, interesants, piedzīvojumu patērēšana, mirkļu krāšana (piemēram, vācu/japāņu pensionāru bari, kas visu mūžu strādājuši un ir bijuši piesieti darba vietai, bet beigās kā negauši kampj un patērē 'iespaidus' tīri kvantitatīvā plaknē, saražo bildītes, ieliek ķeksīti - priekš kam !?) , vēlme pēc interesantā ir tā pati vēlme pēc surplus pleasure. teorētiski, ja ir pietiekami atvērts prāts, tad arī šādā rutīna ar laiku var iemācīties atrast interesanto. gribi teikt, ka 19.gs. latviešu zemnieki dzīvoja neinteresanti tikai tāpēc vien, ka gadu no gada atkārtoja tās pašas cikliskās darbības, rituālus un formulas ? viņam tāda kategorija kā "interesantais" nemaz neeksistēja, labi, jā, bija "jaunais" vai "svešais" , kas visbiežāk tika marķēts ar negatīvo zīmi. modernisms izgudroja "interesanto" , bet postmodernisms "interesanto" padarīja par noieta preci.