Tev jau ir taisniiba par visu ko saki, bet esmu vaaja. Taapeec jau man taas dusmas ir, ka man ir no skolas un vecaakiem un pashai sevis izveidojushaas daudzas stereotipiskas ekspektaacijas no taa, kaadai buutu jaabuut manai dziivei. Un tad es negribiigi izveelos dariit lietas kas taam ekspektaacijaam atbilst un tad man taas lietas nesanaak un tad es uz sevi dusmojos. Es jau veeleetos ienjemt taadu pashpaarliecinaatu poziiciju un sakrustotaam rokaam un piepaceltu zodu pie sevis aukstasiniigi domaat kaa man viss vienalga un logjiski ka shii ir mana dziive un es dariishu ko veelos un neko nesaliidzinaashu un kaut ko murmuleejot par inteligjentumu pati sev izklausos muljkjiigi, bet liidz shim nekas no taa ko dziivee esmu iemaaciijusies un sapratusi man nav paliidzeejis taadu nostaaju ienjemt, taapeec man dusmas. Nu nav jau slikti ka ir, man vienkaarshi bail. Es jau zinu ka dziive taa darbojas, ka nevar zinaat soljus uz priekshu un viss ir taads strautinjsh pa kuru tevi ness un notiek random labas lietas, bet kaa taa var buut. Paldies par entuziastiskajiem vaardiem!