Man kopumā šķiet (vai jums tā nešķiet?) ka es visu (šo to) zinu, un ka grāmatas un sarunas ir nepieciešamas tikai kā tāda domnīca, kur lietas sakārtojas plauktiņos un man zināmais atklājas vārdos. (Nevis ka es ko jaunu, šokējošu būtu uzzinājusi.) Tā it kā galva ir haosa virpulis, kur ir visas esības zināšanas un apziņas, un tad kaut kāda grāmata vai saruna vai filma vai pieredze, nosauc konkrētumu vārdā. Basically - lasīt nevis lai uzzinātu bet lai atbrīvotu (atpestītu!) zināmo.

Un tur jau tā sāls.. ka ja ilgi dzīvo nenosaucot lietas vārdos, tad haoss sabiezt tik baigs un liels, ka, lai arī tas ir vērpts no zināšanām un apziņas, tas baigums ir tik smags, ka nenosaukts zināmais, tā gravitācija ārda drīzāk nevis konstruē esību, un padara to teju nezināmu! Vārdi un pateiktais konstruē esību, neaktualizētas zināšanas ārda esību - aptuveni tā.

Ik pa laikam ir jāpievēršas vārdiem, kā radoši virzītai kosmiskai gravitācijai.