Dažreiz lietas šķiet neizturami maģiskas, tā it kā, jo tu vairāk mēģini nofokusēties uz šo maģiju, jo spējāk tā zūd, bet tas tikai vairāk tevi sajūsmo, jo tu skaties visur apkārt maģijā un tev griežas galva no tā.
Citreiz viss šķiet pretīgi pliekans un banāls, kas arī robežojas ar neizturamību, jo tu nespēj noticēt ka tev ir jāsmērējas ar šo smeldzīgi pliekano un svešo realitāti, kas visu padara izblīdušu savā pretīgumā.
Bet man pirmo reizi gribas domāt, ka pat izblīdušajam, pretīgajam pliekanumam apakšā ir maģiskums. Kaut kādā neaptveramībā vai neizskaidrojamībā vai demosntratīvā eksistēšanā no nekā, bez paskaidrojumiem.
Kaut kas baisi svešs, kas tev ir jāatpazīst un jāiemieso.
Respektīvi, varbūt ne apakšā ir maģiskums, bet jebkādas apziņas drumslas, lai cik samocītas, nozīmē nesaraujamu saikni ar maģiskumu pie kura vienmēr var un vajag atgriezties.
Aptuveni tāda sajūta, kāda var rasties pašam skatoties uz savu ķermeni bet to neatpazīstot.. uz dīvainu seju, uz savādu roku.. bet tad uzreiz atpazīstot kā šīs apziņas mājokli, un sajusties asam, nokaitētam, bezgalīgi potenciālam.
Interesanti, kur pazūd apziņa, kad tā ir tik dziļā afektā, kad vairs neatpazīst ne esību, ne savu cēloni. Kad tā atdalījusies, vientuļi klīst un atsakās, un nevar atpazīt. Kad tā ir vāja. Vai kaut kas to aizbiedēja? Vai tā nogura? Vai kas to padzina? Vai kāds to saindēja?
Tai nav vietas šajā nebūtībā. Tā pat nav nebūtība, bet drīzāk kaut kāda aizmigšana vai apmatība, vai hipnoze, realitātes apvērstība un sašķobīšana, izkrišana ārpus ontoloģijas un pieejamajām maņām, iekrišana viendimensionalitātē, ko tā pati nemaz neapzinās. Jo dzīva apziņa ir izmantot savu ķermeni un tā maņas un asimilēt pasauli, kurā tu esi ietverts un virzies. Jo veiksmīgak to dari, jo familiārāks un tuvāks viss šķiet, līdz tu nejūti atšķirību starp savu ķermeni un esību un visu pārējo, jo nekas nav svešs, nekas nav pliekans, nekas nav pretīgs, jo viss ir ietverts tevī.
Galvenais ir uzticēties pasaulei un esībai, jo tā ir laba, lai cik tā būtu dīvaina vai neaptverama. Tā tevi droši nesīs, līdz būs laiks pamosties.
Citreiz viss šķiet pretīgi pliekans un banāls, kas arī robežojas ar neizturamību, jo tu nespēj noticēt ka tev ir jāsmērējas ar šo smeldzīgi pliekano un svešo realitāti, kas visu padara izblīdušu savā pretīgumā.
Bet man pirmo reizi gribas domāt, ka pat izblīdušajam, pretīgajam pliekanumam apakšā ir maģiskums. Kaut kādā neaptveramībā vai neizskaidrojamībā vai demosntratīvā eksistēšanā no nekā, bez paskaidrojumiem.
Kaut kas baisi svešs, kas tev ir jāatpazīst un jāiemieso.
Respektīvi, varbūt ne apakšā ir maģiskums, bet jebkādas apziņas drumslas, lai cik samocītas, nozīmē nesaraujamu saikni ar maģiskumu pie kura vienmēr var un vajag atgriezties.
Aptuveni tāda sajūta, kāda var rasties pašam skatoties uz savu ķermeni bet to neatpazīstot.. uz dīvainu seju, uz savādu roku.. bet tad uzreiz atpazīstot kā šīs apziņas mājokli, un sajusties asam, nokaitētam, bezgalīgi potenciālam.
Interesanti, kur pazūd apziņa, kad tā ir tik dziļā afektā, kad vairs neatpazīst ne esību, ne savu cēloni. Kad tā atdalījusies, vientuļi klīst un atsakās, un nevar atpazīt. Kad tā ir vāja. Vai kaut kas to aizbiedēja? Vai tā nogura? Vai kas to padzina? Vai kāds to saindēja?
Tai nav vietas šajā nebūtībā. Tā pat nav nebūtība, bet drīzāk kaut kāda aizmigšana vai apmatība, vai hipnoze, realitātes apvērstība un sašķobīšana, izkrišana ārpus ontoloģijas un pieejamajām maņām, iekrišana viendimensionalitātē, ko tā pati nemaz neapzinās. Jo dzīva apziņa ir izmantot savu ķermeni un tā maņas un asimilēt pasauli, kurā tu esi ietverts un virzies. Jo veiksmīgak to dari, jo familiārāks un tuvāks viss šķiet, līdz tu nejūti atšķirību starp savu ķermeni un esību un visu pārējo, jo nekas nav svešs, nekas nav pliekans, nekas nav pretīgs, jo viss ir ietverts tevī.
Galvenais ir uzticēties pasaulei un esībai, jo tā ir laba, lai cik tā būtu dīvaina vai neaptverama. Tā tevi droši nesīs, līdz būs laiks pamosties.
5 atziņas | teikt