Shoriit brokastiis apeedu 1 shkjeeliiti bekona, 1 siera un tomaatu kruasaanu, 3 gigntiskus marshmallows un 3 espresso cups and still going. Who cares anymore?

Es arī sāku domāt, ka rona ir sazvērestība, vai vismaz parocīgs jājamzirdziņš visiem maniakiem, kas pasauli jebkad ir gribējuši pataisīt par orvelisku distopiju. Karoče visi low-skilled tupie cilvēciņi kļūs par dusmīgu, apātisku, vienaldzīgu padibeni, kamēr labiņie no-mājām-strādājošie pielūgs partiju, sejas maskas un agresīvu nāves-skatienu nopūšanos katrreiz, kad kāds pietuvojas tuvāk par metru, lai tikai saglabātu savu komfortiņa tiesu. Karš ir miers, kā nekā. Es tikai ceru, ka vienīgā autentiskā izvēle šajā pasaulē nebūs izčekošanās.

Pēdējais laiks taisīt komūnu / kļūt par mūķeni / unabomberi / braukt līzi Īlonam uz Marsu?

No otras puses šis laiks, lēni un sūri māca, ka atlikt plānus dzīvē tiešām ir muļķīgi.

Līdz šim es to darīju, jo domāju, ka tad, kad es nostabilizēšos sevī kā cilvēkā un tad kad esība būs puķaināka, ka tad tik es dzīvošu un darīšu lietas no sarakstiņa. Bet tagad, apzinoties, ka lietas tikai paliek sliktākas, teju gribas sākt atķeksēt savus plāniņus, kamēr nav galīgi par vēlu. Jo labāk tagad nekā pēc mēneša, vai kurš vispār zina kāda staigājošā nāve būs nākamgad.

Ko es dzīvē vēlos izdarīt tagad:

- Beidzot atrast darbu, kas man ļoti patīk - varbūt kaut ko ar rakstīšanu / komunikācijām / psiholoģiju.
- Sadūšoties un parunāt ar R par ģimenes veidošanu.. uzzināt vai viņš gadījumā negrib precēties un visas pārējās labās lietas.
- Ja neizsīkst naudiņas, beidzot iziet jogas skolotājas kursu.
- No sava bloga izveidot Fernando Pessoa stila sāpīgo eksistenciālo domiņu krājumu manuskriptu.

Ko es dzīvē visticamāk izdarīšu:

- Apēdīšu vēl četrus gigantiskus marshmallows.